Ir jāatrod veselīgs, mazs ābolītis. Tam ir jāatrodas zara galā, lai to varētu ērti dabūt pudelē. Tad ir jāpaskatās augšup, vai ir kādi stingrāki zari, kas spētu pudeles smagumu noturēt. Kad piemērots kandidāts atrasts, var turpināt.
Notīram apkārt esošās lapas, lai tās nesāk pudelē pūt. Uzmanīgi ievietojam ābolīti ar visu zaru iekšā. Pieturot pudeli ar vienu roku, ar otru apmetam striķi augšējam zaram un viegli piesienam. Tad uzsienam striķi, nostiprinot pudeles kakliņu pie zara ar ābolu, lai tas neizlec ārā kādā vējainā dienā. Noregulējam aizmugurējo striķi, lai pudeles kakliņš skatītos uz leju. Tad lietus lāses tajā netiks iekšā, turpretī rasas lāses tiks laukā. Tālāk grūtākais. Gaidām.
Pat, ja būsiet izdarījuši visu kā nākas, tas negarantē 100% rezultātu. Patiesību sakot jāsaka, ka rezultatīvi būs vien 30% gadījumi. Lai gan “Ābolu gūstīšanas” pasākums notiek vienu dienu, tas turpinās trīs mēnešus. Ābols augs un attīstīsies, bet tam būs jācīnās ar kaitēkļiem, sausumu, pērkona negaisiem un citām likstām. Mēs, protams, tos pieskatām, pārbaudām. Ja saplīsis striķis, piesienam jaunu. Ja satecējis ūdens, uzmanīgi izlejam. Diemžēl par spīti jūsu un mūsu pūlēm, lielākā daļa iet bojā. Skumji, protams, bet tieši tas piešķir azartu un nedaudz maģijas. Ja nesanāk vienā gadā, tad varbūt sanāks nākošajā? Varbūt tikai pēc trīs gadiem? Bet, ja ļoti gribas, var uzlikt vairāk pudeles un var pat izaudzēt divus ābolīšus vienā pudelē! Brīnumi notiek un Jūs varat ņemt tajos dalību.
Sākās tas viss 2014. gadā, kad Zilver vīndaris Jānis redzēja jocīgu sapni. Ābelēs karājās pudeles un pudelēs auga āboli. Šī ideja likās traka un varbūt tieši tāpēc tik pievilcīga.
Jau nākošajā dienā viņš izdomāja, kā nostiprināt pudeli kokā, lai tā tur noturētos visu vasaru. Pirmie mēģinājumi nebija nemaz tik veiksmīgi. No pirmajām simts pudelēm, izdevās tikai padsmit. Bet ar to bija gana. Sākotnējie skeptiķi klusēja, jo par šiem dažiem āboliem pudelē sajūsminājās katrs, kurš tos ieraudzīja un vēl līdz šodienai jautājums: “Kā jūs dabūjāt ābolu pudelē?” ir visbiežāk dzirdētais Zilver dzērienu darītavas degustāciju zālē.
Daudz gadu nepagāja, kad radās ideja dalīties šajā priekā ar citiem. Ābeļu dārzs pavasarī ir tik skaists un spirgtais gaiss vedina uzkavēties ārā, tāpēc likumsakarīgi, ka Zilver dzērienu darītavā katru pavasari notiek dārza svētki. Goda vietā sēž “Ābols gūsteknis”, ļaudis priecē dzīvā mūzika un tiek pasniegti Zilver garšīgie sidri. Pasākuma kulminācijā katrs dalībnieks paņem sagatavoto pudeli ar savu vārdu un vietējā meistara pavadībā, dodas sava ābola meklējumos.
Ekskursijā iekļauti 7 dzērieni, ieskaitot brendiju “Ābolu gūstekni”, uzkodas un , protams, iespēja katram noķert savu ābolu pudelē.
Pudeles tiks atzīmētas ar Jūsu vārdu un ābolu augšanai varēsiet sekot līdzi mūsu Facebook lapā. Reizi mēnesī ievietosim bildi ar Jūsu “Ābolu gūstekni”.
Ābols gūsteknis ir stiprs alkoholisks dzēriens, ābolu brendijs. To iegūst no divreiz destilēta vīna, notur vismaz pusgadu uz grauzdētām ozola šķeldām un visbeidzot uzlej pudelē ieaudzētam ābolam.
Tagad arī Jūs to varat izdarīt
#Ābolugūstīšana
Ābolu un arī citu augļu audzēšana pudelēs ir plaši izplatīta daudzviet Eiropā un arī citur pasaulē. Pārsvarā audzē bumbierus, retāk ābolus. Tos, protams, visvairāk audzē kalvadosa dzimtenē Francijā, kurā ābolu brendiju sāka gatavot, līdz ar destilācijas izgudrošanu. To tolaik jau karaļa ārsts atzina par veselībai ļoti noderīgu.
Tomēr par paša ābola audzēšānu pudelē un tālāko apvienošanu ar dzīvības ūdeni ziņas ir skopas. Vienīgā zināmā leģenda ir par karalisko ābolu.
Senos laikos kāda karaļa dārzā auga īpaša ābele, kurā katrudienu izauga un naktī nogatavojās viens zelta ābols. Ļaudisrunāja, ka, to apēdot, cilvēks atkal kļūst jauns. Diemžēl katrunakti tas pazuda un līdz ar to iespēja pārbaudīt burvju augļadziedinošās īpašības. Katrs, kurš mēģināja ābolu nosargāt,stāstīja vienu – tieši pirms saullēkta, vistumšākajā un aukstākajābrīdī, no debesīm sāka nākt silta un nomierinoša gaisma.
Reiz kādam vīram ienāca prātā ābolu ieslēgt lādē, bet no rīta, toatverot, ābols bija nonīcis un nokritis. Jaunajam ābolamnepieciešama mēnessgaisma, lai nogatavotos. Tad vietējaisstiklinieks, ieteica ābolu ievietot pudelē un patiešām, jauvakarpusē varēja redzēt, ka mazais ābolītis turpina augt.Daudzi, jaunas cerības pārņemti, nolēma palikt pie ābeles unmēģināt sagaidīt rītu, bet, tuvojoties rītausmai un siltajaigaismai, neviens nespēja noturēt acis vaļā un palikt nomodā.Pēc neilga brīža aizmigušie viens pēc otra sāka mosties no lielakarstuma. Ap ābolu pudelē savus ugunīgos spārnus vēzēja unto saķert mēģināja krāšņs putns, bet tā nagi un knābis slīdējagar gludo stikla virsmu. Ar pirmajiem saules stariem, neticis pieābola, ugunsputns kā liesma aizlidoja pretī saulei. Pamodušiescilvēki bija pārsteigti gan no mistiskā putna skaistuma, ganprieka par saglābto ābolu.
Kad cerība tikt pie jaunības ābola sāka dzist, galmā ieradāskāds vīrs. Viņš bija alķīmiķis, kurš nesen atklājis „dzīvības ūdens”noslēpumu un zināja, ka, tajā iemērktas, zālītes atdod todziednieciskās īpašības. Alķīmiķis pārliecināja karali, un viņš ļāvatam apliet zelta ābolu ar „dzīvības ūdeni”. Jau nākamajā dienā
Tā šīs karaļvalsts iedzīvotāji tika pie jaunības eliksīra, bet mēsturpinām viņu iesākto tradīciju, lai iegūtu gardu dzērienu armaigu, apaļu garšu un izteikti svaigu ābolu aromātu – mūsu“Ābolu gūstekni”.
